Etnogrāfiskie tautastērpi Zemgalē – kādi tie bija?

shutterstock.com
shutterstock.com

Zemgale lepojas ne tikai ar skaistākajām Latvijas muižām un pilīm, bet arī tiek dēvēta par Latvijas maizes klēti; tās plašie un auglīgie līdzenumi jau kopš seniem laikiem ir bijuši kā radīti dažādu graudaugu un dārzeņu audzēšanai. Pacietīgie un darbīgie zemgalieši, savukārt, par lielāko vērtību uzskata savus tautiešus, kā arī skaistos kultūrvēsturiskos objektus. Zemgaļiem, protams, ir arī savi tradicionālie tautastērpi, ko tie valkāja un vēl arvien valkā dažādos godos. 

Dažādu novadu tērpus var atšķirt pēc to veidošanas paņēmieniem, auduma rakstiem, krāsām, kā arī valkāšanas paražām. Atšķirības īpaši izpaužas sieviešu apģērbā, villainēs, dūraiņos, zeķēs un jostās.

Zemgale

Zemgale ir kultūrvēsturisks novads, ko agrāk pamatā apdzīvojuši senie zemgaļi, arī sēļi. Pirmo reizi rakstu avotos Zemgale ir pieminēta jau krietni sen: rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens pēc mūsu ēras 1000. gada. Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) vēstīts, ka zviedru karalis Olavs sūtījis savu dēlu Ānundu (karalis 1022–1050) un Ingvaru Tālbraucēju ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem.

Etnogrāfiskie tautastērpi Zemgalē

Par tautastērpiem Zemgalē saglabājušās salīdzinoši maz ziņu, tāpēc šis novads netiek sīkāk iedalīts atsevišķās teritorijās; tomēr ir konstatējamas atšķirības austrumu un rietumu daļu tautastērpu darināšanā. Tērpu izveides tradīcijas ietekmējis novada labais ekonomiskais stāvoklis, attīstītā lauksaimniecība, rūpniecība un tirdzniecība.

Arī šī kultūrvēsturiskā novada tautastērpi attiecīgi veidojušies saskaņā ar seno zemgaļu kultūras tradīciju pamatiem, lai gan jūtama arī tuvējo kaimiņu – lietuviešu – ietekme. Tautas tērpi, kas darināti 18. un 19. gadsimtā, tiek saukti par etnogrāfiskajiem; iesākumā darbos un godos tos valkāja zemkopji, amatnieki un citi vienkāršie ļaudis, vēlāk arī pilsētnieki.

Kā tērpās zemgaļu sievas un meitas?

Par piederīgiem tieši Zemgalei tiek uzskatīti tunikveida krekli ar un bez uzplečiem; krekli rotāti ar šaurākiem vai platākiem izvilkumiem balto darbu tehnikās. Sievas un meitas valkāja kuplus brunčus, parasti ir ar ziedainām vai kvadrātveida laukumu stateniskām svītrām; brunčus apjoza ar platām jostām jeb audenēm. Vestes darināja tumšā krāsā un piegulošas, bez rotājumiem.

Tērpa neatņemama sastāvdaļa bija arī baltas villaines, kas rotātas ar ieaustām rotājumu joslām, bagātīgiem, platiem celu apaudiem un bārkstīm; villaines uz krūtīm sasprauda kopā ar burbuļsaktu. Pie goda tērpa obligāti pienācās valkāt arī jaku vai ņieburu.

Sievas valkāja galvassegas – dažāda piegriezuma tilla cepures, savukārt neprecētas meitas nēsāja metāla vai zīlīšu vainadziņus. Gan sievas, gan meitas varēja galvā siet arī lakatu.

Kā ģērbās vīri?

Par Zemgales vīru etnogrāfiskajiem tautastērpiem ir zināms vismazāk, salīdzinot ar pārējiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, jo garderobē ļoti agri ienāca pilsētas mode. Vīriešu tautastērpa iezīmes saglabājās tikai trūcīgāko Zemgales iedzīvotāju apģērbā, līdz ar to arī apraksti par goda drānām ir saglabājušies neprecīzi un nepilnīgi.

Zemgalieši valkāja garos svārkus, kas sānos veido mudurus, un tos sajoza ar zīļu jostu. Garās bikses darināja no tāda pat auduma kā svārkus, ko pašuva no dabiski baltas vadmalas. Zemgales rietumdaļā kreklus darināja no linu audekla, vienkāršus un gludus, ar atlokāmu apkakli, savukārt austrumdaļā vīri valkāja nedaudz greznākus kreklus. Pie goda drānām zemgalieši valkāja arī melnas vai pelēkas ratenes.