Veļu mēnesis – klusuma, miera un atceres laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem

Pastāv ticējums: Kad rudenī vilki gaudo, tad sācies veļu laiks (LFK 759,2911 Jelgava); tradicionāli par veļu laiku jeb dievainēm uzskata oktobri – zemliku mēnesi. Veļu laika sākumu parasti iezīmē Miķeļi, savukārt beigas – Mārtiņi. Šis ir bijis laiks, ka migla veļas kamolos pāri apartajiem laukiem un aizsaulē aizgājušo senču gari nāk ciemoties pie saviem dzīvajos esošajiem radiniekiem.

Veļu laika sākums

Līdz ar tumšajiem rudens vakariem ierodas veļu laiks jeb dievaines, kad aizsaulē aizgājušo senču gari nāk apciemot savus dzīvajos esošos tuviniekus. Šī tradīcija, kuras uzdevums bija dzimtas vienotības uzturēšana, izpaudās sakrālajā veļu mielastā, kad vienreiz gadā satikās senču dvēseles ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem.

Tradicionāli par veļu laiku tiek uzskatīts oktobris – veļu, zemliku mēnesis. Veļu laika sākumu ierasti iezīmē Miķeļi (29. septembris), savukārt beigas – Mārtiņi (10. novembris), lai arī šis laiks Latvijā dažādos apvidos mēdza atšķirties.

Kas ir veļi?

Kāds senlatviešu ticējums vēsta: Lai arī veļi esot neredzami gari, tos ieraudzīt spējot ikkatrs, kas mājas čukura galā uzsēžas jāšus, uzmauc kaklā aramās sakas, aizsien acīm priekšā sietiņu un tad atmuguriski skatās uz kapsētas pusi; no turienes tieši ceturtdienas un piektdienas vakaros vecīši nākuši. Veļi visbiežāk ejot pa grāvjiem, gar ceļa malu vai gar sētmalu. Tie esot cilvēka izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā. Citreiz tie redzami kā miglas kamoli, kas veļas gar kājām.

Dažādos Latvijas apvidos tie saukti dažādos vārdos: veļi, velēnieši, gari vai gariņi, dievaiņi, iļģi, ķauķi, paurīši, urguči, vecie vai vecajie, vecīši, ēni vai māžekļi, kā arī citādi. Attiecīgi šis laiks ticis dēvēts par veļu laiku (visizplatītākais nosaukums), iļģu laiku, garu dienām, ķouķu vakariem, dievainēm, zemliku, tēvu dienām, vecļaužu dienām, un citos vārdos.

Veļu mielošana

Lai izlūgtos senču garu svētību sev, savai saimei un lopiem un iemantotu viņu labvēlību, tiem vienmēr gatavoja mielastu un ziedoja ēdienu, ko tad izvietoja istabā, rijā, klētī, pirtiņā, pie lieliem akmeņiem, pie ozoliem, arī kapsētās. Kad paurīši bija paēduši, tad tie klusām arī aizgāja. Pēc šādiem mielastiem mēneša garumā – veļu laika beigās – iļģus, garus bija atkal laipni jāraida atpakaļ uz kapsētu.

Klusuma laiks – mīklu minēšanas mēnesis

Veļu laiks turklāt jau izsenis ir bijis klusuma un miera periods, kad pieklusa jautrība, vakaros skaļi nerunāja un naktīs apkārt nestaigāja, netirgojās, nedevās ciemos, netika dziedātas dziesmas; kad domas kavējās pie tiem, kas devušies uz veļu valsti. Tieši tādēļ no Miķeļiem līdz Mārtiņiem vakaros, kad pie skalu gaismas vērpa vai auda tīklus, greba karotes, vienlaikus minējuši mīklas, jo veļu laiks bijis arī mīklu minamais laiks; mīklu minēšana bija prāta asināšana. Kas varējis atminēt mīklas, ieguvis prāta spēku, viedumu un atjautību.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu