Skaņu mežs - mūzika, ko nedrīkst pieradināt
Bet kas tad īsti ir "Skaņu mežs"? Uz šo jautājumu arī es vēlējos saņemt atbildi. Kā vēsta paši festivāla organizatori - "Skaņu mežs" tiek organizēts, lai atainotu pašas jaunākās norises mūzikas pasaulē un provocētu interesantus muzikālus notikumus Rīgā, tādā veidā padarot šo pilsētu par kulturāli interesantāku vietu tās iedzīvotājiem.
Lai spētu izveidot pati savu definīciju par to, kas ir 21.gs. mūzika, 11.oktobrī plkst.19.00 kinoteātrī Splendid Palace devos uz koncertu festivāla "Skaņu Mežs 2012" ietvaros. Sanākusī publika ir pārsteidzoši dažāda - sākot no ierastajām hipstermeitenītēm beidzot ar velveta žaketē tērptiem kungiem virs 50. Kad koncerta vidū man blakus apsēžas divi tradicionāli hip - hop subkultūras pārstāvoši jaunieši, atliek vien izdvest - kultūršosks - un turpināt baudīt mākslu.
Elektrības motīvs
Modernajai mākslai ir tādas burvīgas spējas aizraut auditoriju "citā pasaulē" - tad nu mākslinieks Jans-Pēters Zontāgs ar savu performanci divās daļās atainoja visu modernās mākslas burvību. Vienu brīdi es sēdēju mīkstajos Splendid Palace lielās zāles krēslos, bet jau nākamajā manā acu priekšā parādās balts ekrāns - uz mirki šķiet, ka atrodos sniegotos kalnos un es nemaldos, pēc laika saprotu, ka manis iedomātie kalni uz ekrāna kļūst par niknu Sibīrijas, Austrijas vai pašas Sniega karalienes ziemu, kurā sniegs ir līdz ceļiem un putenis ir gluži vai necaurredzams. Fonā skan vācu basbaritona Hansa Hotera izpildīta Franča Šūberta dziesma - "Der Leiermann", kas lieliski sintizē ar mākslīgu skaņu, kas savukārt atgādina elektrības pārvietošanos pa augstsprieguma vadiem. Sajūtas ir gandrīz vai apokaliptiskas. Laiks ir apstājies un, kad piesniegošo ziemu nomaina vilciena logam piederoša ainava, kas nemitīgi mainās un kuras mūzikas celiņa nosaukums ir "Sundogs" (Larss Gīlke), esmu jau devusies postmodernās mūzikas/mākslas ceļojumā.
Performance nav ilgtermiņa pasākums
Otro daļu spēcīgi atklāj džeza mākslinieki Pīters Brocmans un Matss Gustavsons. Kaut gan sākotnēji bija plānots, ka šiem mūziķiem pievienosies džeza žanra pārstāvis Džons Čikai, taču 7.oktobrī grupas biedrs negaidīti devies aizsaulē. Brīvā improvizācija ar dažādiem pūšamajiem instrumentiem -klarneti, saksofonu u.c. ilga gandrīz vai stundu un, lai cik smagi nāktos to atzīt, tas bija liels pārbaudījums gan manām ausīm, gan pacietībai. Lai gan performances beigās publika nepārstāja aplaudēt un saukt sajūsminātus "bravo" saucienus, manas domas par šo priekšnesumu bija krasi pretējas iepriekšminētajam. Jāpiemin, ka vārdi, kas vislabāk raksturotu dueta veidoto skaņu celiņu, ir disharmonija, eksperimentālisms un visu tradīciju laušana. Par harmonisku es šo priekšnesumu nenosauktu, tomēr kompozīcija un saturs tajā visā nenoliedzami bija.
Laužam stereotipus
Nākamo pasākuma daļu viennozīmīgi varu dēvēt par savu favorītu starp vakara priekšnesumiem. Tās autors ir franču komponists Fransuā Beils, kas pārstāv elektronisko mūziku. Zālē iestājās pilnīga tumsa un auditorijas ausis tiek "barotas" ar skaņu buķeti, kas sevī iekļauj durvju čīkstoņu, metāla bumbiņu saskarsmei līdzīgu skaņu, kora balsu fragmentu un citas ikdienas darbībām līdzīgas skaņas. Noteikti jāuzteic augstā skaņas kvalitāte. Bet pats šokējošākais ir fakts, ka šo mūsdienīgo mūziku radīja apmēram 70 gadus, šajā gadījumā, jaunais vīrs ar sirmu galvu. Ne katru dienu gadās redzēt stilīgi ģērbtu opi pie jaunākā macbooka, kas nenoliedzami pārvalda šo tehniku labāk par vidējo jaunieti. Piesātināto skaņu celiņu papildina gaismu spēles. Lai gan šis priekšnesums pārsniedza stundas robežu, es to nemanīju un priecājos, ka vecais vīrs mani ir aizvadījis kādā no savām pasaulēm.
Pusnakts mūzika
Pēc kārtējā 15 minūšu pārtraukuma, kurā varēja uzpildīt savas vīna glāzes vai apmierināt kāri pēc nikotīna, uz skatuves jau parādījušies pieci latviešu puiši ar tikpat daudz ģitārām. Par šo performanci ir jāpateicas mūsu pašu talantīgajai komponistei Santai Ratniecei un pieciem ģitāristiem - Edgaram Rubenim, Laurim Ābelem, Kārlim Tonem, Dāvim Burmeisteram un Mārim Butleram. Kārtējo reizi pārliecinos, ka made in Latvia ir kaut kas īpašs un, lai cik salkani un romantiski tas neizklausītos, šī Skaņu meža daļa mani aizrāva pusnakts zvaigznes lūkoties. Jāpiemin, ka šis ir skaņdarba pirmatskaņojums. Tas sākas visai mierīgi, taču tad skaņdarbs izaug līdz psihodeiliskam stāstam, puiši neslāpē savas emocijas - rauj, mētā nošu lapas kā baltus gubu mākoņus un ļauj klausītājam izbaudīt visdaudzveidīgākās nianses, ko spēj piedāvāt talants un piecas ģitāras.
Splendid Palace vakaru noslēdz Rutgers Zuidervelts jeb "Machinefabriek" ar skaņdarbu, kam par iedvesmu kļuvušas mūsu pašu Imanta Ziedoņa "Krāsainās pasakas" un koncerta izskaņā vēl auditorija var baudīt projekta "Forest Swords" darbus.
Jāsaka godīgi, ka "Skaņu mežs" savu saukli par nepieradinātās mūzikas festivālu ir attaisnojis. Vakars bija novatorisks, brīžiem nesaprasts, mīlēts un ienīsts, bet noteikti ne garlaikots. Varu tikai teikt, ka dziļi šaubos, vai šo mūziku maz ir jācenšas pieradināt. Māksla ir kā elektrība, kas caurstrāvo visu ķermeni. Elektrība bija arī tas pamatmotīvs, kas vijās cauri visām performancēm, rudenīgajā 11.oktobra vakarā.
Uz sarakstu
