Aprit 100 gadi kopš kaujām Svētē Ruļļu kalnos
1915.gada pavasarī vācu karaspēka vienības sasniedza Latviju. Apsardzība bija vāji organizēta, un pretinieka vienības brīvi pārvietojās plašā Kurzemes teritorijā. Maija sākumā vācu spēki pietuvojās Jelgavai, un daļa iedzīvotāju līdz ar administratīvajām iestādēm pilsētu steigā atstāja. Tās aizsardzību uzņēmās ģenerālis Potapovs, kura galvenos spēkus veidoja divi Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargu bataljoni. Šie bataljoni bija saformēti no Daugavgrīvas cietokšņa darba rotām, kuras bija izgājušas tikai četru nedēļu apmācību un guvušas nelielu kauju pieredzi Lietuvas teritorijā.
Pie Svētes Ruļļu kalniem uz dienvidiem no Jelgavas sākās sīva kauja, kurā pārsteigtos vācu spēkus piespieda atkāpties. Cīņās ar vācu pārspēku daugavgrīvieši zaudēja 57 kritušos un 155 ievainotos, skaidro pašvaldība.
1915. gada pavasara Jelgavas kauju militāri stratēģiskā nozīme bija Jelgavas un Rīgas nosargāšana, kura tajā laikā bija atstāta gandrīz bez jebkādas aizsardzības. Tomēr vēl daudz svarīgāk, ka tieši šīs militārās operācijas noskaņoja sabiedrisko domu par labu latviešu nacionālo karaspēka daļu veidošanai 1. un 2. Daugavgrīvas bataljonii sastāvēja no latviešiem. Šie bataljoni pēc Jelgavas aizstāvēšanas vadītāja ģenerāļa Potapova liecības, sakaujot vāciešus, paši pārgāja uzbrukumā."
Uz sarakstu
